Kad oktobra sākumā burāšanas sezona Latvijā tiek slēgta, ierasti iestājas nedaudz mierīgāks periods, tomēr pēdējā laikā, kā zināms, mūsu dzīvēs daudz kas vairs nenotiek ierasti. Tā, piemēram, šogad skolēni devās ierastajā rudens brīvlaikā, lai jau drīz vien uzzinātu, ka tas tiek pagarināts par nedēļu saistībā ar Covid-19 pandēmijas ierobežošanas pasākumiem. Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma, tādēļ arī šo situāciju gribējām izmantot savā labā un radās ideja aizbraukt uz kādām Optimist sacensībām. Zinājām, ka Gardas ezerā Itālijā no 30. oktobra līdz 1. novembrim notiks Helovīna sacensības (9th Halloween Cup), tomēr mājaslapā pie reģistrācijas sagaidīja negaidīts uzraksts “Iscrizioni Chiuse. Registration closed“.
Gatis, kurš piedāvāja pievienoties viņa dēlam Artim no Burāšanas akadēmija/Klubs 360 un organizēja braucienu, ar savu uzņēmību droši vien apzvanīja visus zināmos un pat nezināmos itāļu burātājus, tomēr atbilde bija nelokāma: “Diemžēl nevaram palīdzēt, interese par šīm sacensībām ir ļoti liela, tādēļ reģistrācija ir slēgta.” Nu neko, samierinājāmies ar notiekošo, bijām jau sagatavojušies just līdzi vienīgajam Jūrmalas kluba pārstāvim Jūlijam, kuram tomēr bija izdevies pieteikties sacensībām. Bet tad, sestdienas vakarā saņēmu no Gata ziņu, ka itāļi tomēr esot atraduši vēl 4 vietas mums, latviešiem. Ko darām? Braucam? Protams, ka braucam!
Gardas ezers ir kalnu ezers, kurā divi galvenie vēji ir termiskie vēji, kas ir saistīti ar gaisa un ūdens temperatūras izmaiņām. Šie divi mums neparastie tipiski vēji ir Pelers – ziemeļu rīta vējš, un Ora – dienvidu vējš, kas parasti stundas laikā pēc Pelera nolūšanas sāk ļoti intensīvi pūst pilnīgi pretējā virzienā.
Kad ierodamies Torbolē, trešdienas pēcpusdienā pūš samērā spēcīgi un ezers ir pilns ar vējdēļiem. Arī pa nakti un nākamajā rītā pūš samērā spēcīgi, tomēr ap pulksten 11:00 vējš nolūst un pāris stundas ir gandrīz bezvējš, līdz brīdim, kamēr iepūš no dienvidiem.
Otrajā sacensību dienā, 31. oktobrī, starts tiek plānots 12:00 un atkal jau nedaudz jāpagaida, kamēr parādās vējš. Gaidot startus mūsu motorlaivu apciemo arī Jūlijs, kurš šajā sacensībās startē trenera Rene Abner komandā, bet kopā ar savējiem tomēr laikam jautrāk! Var redzēt, ka ilgā gaidīšana atstāj iespaidu, bērni (ne tikai mūsējie) sāk jau visādas muļķīgas izdarības, lai īsinātu laiku līdz vēja atnākšanai. Pēc pāris stundām vējš parādās, tomēr šoreiz ne tik spēcīgs un noturīgs kā iepriekšējā dienā, tādēļ katrai flotei tiek iedots tikai 1 starts. Tas gan arī ir pietiekami, lai pirms pēdējās sacensību dienas varētu sadalīt zelta, sudraba, bronzas un smaragda flotēs. Rihards ir iekļuvis zelta flotē, Ansis ar Jūliju – sudraba, bet Elizabete ar Arti ir iekļuvuši bronzas flotē.
Mājupceļš sākas slapji, jo lietus, kas sākās no rīta, joprojām turpina līt, tādēļ laivu sakrāmēšana piekabē izliedē itin visus. Lietus mūs pavada cauri Itālijai, Austrijai, kurā to uz brīdi pat nomaina sniegputenis un sākam jau spriest, ka varbūt jāpiestāj kādā slēpošanas trasē. Lietus turpinās arī Vācijā un Polijā. Tā kā ir otrdiena un attālināti atsākušās mācības, daži apzinīgākie laiku izmanto lietderīgi un ir pieslēgušies mācību stundām. Pārējie atrunājas, ka viņiem izlādējušies telefoni, vai nav interneta pieslēguma, tādēļ par skolu domās rītdien.
Mājupceļā vēl paspējam pārrunāt, cik forši tomēr viss sanāca, ka izdevās “iekļūt jau aizslēgtās durvīs” un piereģistrēties sacensībām, jo bērni par to ir tik priecīgi, ka plāno jau nākamās!
Vislielākais paldies Gatim Graudumam par to, ka piedāvāja Elizabetei un Ansim pievienoties braukšanai, paldies par trenēšanu un padomiem uz ūdens!
Foto: Ieva Lībķena un Gatis Graudums
