Halloween Cup 2021 Gardas ezerā jeb kā tikt iekšā pa slēgtām durvīm

Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp
Share on email
E-pasts

Kad oktobra sākumā burāšanas sezona Latvijā tiek slēgta, ierasti iestājas nedaudz mierīgāks periods, tomēr pēdējā laikā, kā zināms, mūsu dzīvēs daudz kas vairs nenotiek ierasti. Tā, piemēram, šogad skolēni devās ierastajā rudens brīvlaikā, lai jau drīz vien uzzinātu, ka tas tiek pagarināts par nedēļu saistībā ar Covid-19 pandēmijas ierobežošanas pasākumiem. Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma, tādēļ arī šo situāciju gribējām izmantot savā labā un radās ideja aizbraukt uz kādām Optimist sacensībām. Zinājām, ka Gardas ezerā Itālijā no 30. oktobra līdz 1. novembrim notiks Helovīna sacensības (9th Halloween Cup), tomēr mājaslapā pie reģistrācijas sagaidīja negaidīts uzraksts “Iscrizioni Chiuse. Registration closed“.
Gatis, kurš piedāvāja pievienoties viņa dēlam Artim no Burāšanas akadēmija/Klubs 360 un organizēja braucienu, ar savu uzņēmību droši vien apzvanīja visus zināmos un pat nezināmos itāļu burātājus, tomēr atbilde bija nelokāma: “Diemžēl nevaram palīdzēt, interese par šīm sacensībām ir ļoti liela, tādēļ reģistrācija ir slēgta.” Nu neko, samierinājāmies ar notiekošo, bijām jau sagatavojušies just līdzi vienīgajam Jūrmalas kluba pārstāvim Jūlijam, kuram tomēr bija izdevies pieteikties sacensībām. Bet tad, sestdienas vakarā saņēmu no Gata ziņu, ka itāļi tomēr esot atraduši vēl 4 vietas mums, latviešiem. Ko darām? Braucam? Protams, ka braucam! 

Tā nu jau otrdienas pēcpusdienā devāmies ceļā. No Jūrmalas kluba sacensībām bija pieteikta Elizabete un Ansis, un mēs braucām kopā ar Arti no BA/Klubs 360, kā arī Rihardu no Rīgas jahtkluba. Šādā kompānijā kopā uz sacensībām nebijām devušies, tādēļ sākumā mašīnā valdīja samērā liels klusums – Ansis un Elizabete klusiņām komunicēja savā starpā, savukārt Artis un Rihards sazinājās savā starpā. Apmēram pie Lietuvas – Polijas robežas bērni tomēr “saostījās” un kļuva par nešķiramu komandu, kura pēc atgriešanās Latvijā jau sāka prasīt vecākiem, kad varēs doties uz nākamajām sacensībām šādā sastāvā.

Itālijā ieradāmies laicīgi, lai 2 dienas pirms sacensībām bērni varētu aizvadīt treniņus, jo Latvijā visiem sezona jau beigusies un gandrīz mēnesi laivās nebija sēdējuši. Kad ieradāmies, Gardas ezerā notika arī vairākas citas starptautiskas sacensības – Eiropas čempionāts 29er, kā arī bērnu un jauniešu pasaules čempionāts Techno 293 klasē, kurā piedalījās 300 dalībnieki gan no Āzijas, gan Āfrikas, gan Eiropas. Latviju pārstāvēja 12 sportisti no diviem klubiem – Rīgas bērnu un jauniešu sporta skolas Rīdzene un Burāšanas kluba 360. Tādēļ par latviešu trūkumu Gardas ūdeņos nudien nevarēja sūdzēties.

Gardas ezers ir kalnu ezers, kurā divi galvenie vēji ir termiskie vēji, kas ir saistīti ar gaisa un ūdens temperatūras izmaiņām. Šie divi mums neparastie tipiski vēji ir  Pelers – ziemeļu rīta vējš, un Ora –  dienvidu vējš, kas parasti stundas laikā pēc Pelera nolūšanas sāk ļoti intensīvi pūst pilnīgi pretējā virzienā.
Kad ierodamies Torbolē, trešdienas pēcpusdienā pūš samērā spēcīgi un ezers ir pilns ar vējdēļiem. Arī pa nakti un nākamajā rītā pūš samērā spēcīgi, tomēr ap pulksten 11:00 vējš nolūst un pāris stundas ir gandrīz bezvējš, līdz brīdim, kamēr iepūš no dienvidiem. 

Pirmajā treniņu dienā vējš nav pārāk spēcīgs, apmēram 5-6 m/s. Pēc 4 stundām uz ūdens bērni nāk krastā un jau izdomājuši, ka vakara galvenā izklaide viņiem ir plānota uzkāpšana Ročetas kalnā līdz Sv.Barbaras kapelai. Kapelu 1927. gadā uzbūvēja kalnrači, kas būvēja Ponales hidroelektrostaciju. Tā redzama jau pa gabalu, jo atrodas 625 m augstumā un nezin kādēļ bērniem ir kā magnēts. Iepriekšējā reizē, kad bijām Gardā uz sacensībām jūnijā, vairāki Jūrmalas burātāji bija sākuši ceļu kalnā, tomēr tumsas iestāšanās viņu kāpienu apturēja. Šoreiz Artis bija gatavs kāpt kalnā jau pirmajā vakarā, kad ieradāmies, tomēr mēs ar Gati atrunājām, jo kāpiens ir ilgs un nepavisam nav viegls. Jāpiebilst, ka no mūsu bariņa tikai Artis ar Gati jau reiz ir uzkāpuši kalnā. Mums pārējiem īsti nav nojautas par to, cik grūti tas ir. Tā nu pēc vakariņām nospriedām, ka faktiski šī pirmā treniņu diena arī ir vienīgā, kurā varētu mēģināt kalnā kāpt, jo pirms sacensībām un sacensību laikā noteikti to darīt nevarēs.
Ceļš augšā kalnā ir ļoti līkumots un brīžiem to par celiņu vispār ir grūti nosaukt, jo vairāk līdzinās ilgam kāpienam pāri dažāda izmēra klinšu bluķiem. Ik pa laikam pati sev jautāju, vai man tas bija vajadzīgs, jo kāpjam jau vairāk kā pusstundu, ir satumsis, bet izgaismotā kapela kā ir tik tālu, tā ir. Brīžiem jau vairs nevar saprast, kas ir tuvāk – kapela vai zvaigznes debesīs virs mums. Tomēr pēc stundas esam augšā un skats ir aizraujošs. Sajūta kā lidojumā virs Riva del Gardas pilsētas. No augšas arī vislabāk ir redzams, ka itāļiem futbols ir reliģija. Saskaitām pat 9 futbola laukumus! Kāpjot augšā, Gatis mani mierināja, ka lejā kāpt būšot vieglāk. Bet tā nu gluži nav, jo vienīgais apgaismojums ir telefona lukturīši, un tumsā jābūt divtik uzmanīgiem, lai nepakluptu un nesavainotos. Tomēr pēc stundas kāpiena esam arī beidzot lejā. Jau spriežam par to, vai rīt vispār varēsim izkāpt no gultas, bet piedāvājums doties uzēst saldējumu visas pesimistiskās runas apklusina.

Nākamajā dienā scenārijs līdzīgs, no rīta pūš Pelers, tādēļ uz treniņu bērni dodas jau ap desmitiem no rīta. Kad pēc pāris stundām Pelers nolūzt, Gatis pieņem lēmumu negaidīt pāris stundas Oru, jo pirms sacensībām vajadzētu arī atpūsties. Tomēr pirms braukšanas krastā bērni tiek aizvesti uz Ponales ūdenskritumu, kurš ir paslēpies nelielā aizā un kuram var piekļūt tikai no ezera puses, tādēļ dzīvē to izbauda tikai retais. Skats ir tik aizraujošs un bildes iespaidīgas!

Sacensību priekšvakarā saņemam ziņas par sadalījumu grupās, jo kopā sacensībām pieteikti ap 550 burātāji, no kuriem 114 startēs mazākajā Cadetti grupā (9 un 10 gadus veci burātāji), bet pārējie 436 burātāji Juniores grupā tiek sadalīti 4 flotēs. Pirmajā sacensību dienā starts ir paredzēts pulksten 13:00, tomēr mēs ar Gati spriežam, ka pēc iepriekšējo dienu pieredzes diez vai tajā laikā būs vējš. Mums ir taisnība, tādēļ sacensības sākas ar vairāku stundu gaidīšanu līdz pirmie starti tiek iedoti tikai apmēram trijos, kad parādās vējš. Tad gan viss notiek raiti un līdz pussešiem katra no flotēm ir noburājusi 3 startus. Vislabākais rezultāts likumsakarīgi ir pieredzējušākajam latviešu burātājam Rihardam, pēc tam ir Jūlijs un Ansis, Elizabete un Artis.

Otrajā sacensību dienā, 31. oktobrī, starts tiek plānots 12:00 un atkal jau nedaudz jāpagaida, kamēr parādās vējš. Gaidot startus mūsu motorlaivu apciemo arī Jūlijs, kurš šajā sacensībās startē trenera Rene Abner komandā, bet kopā ar savējiem tomēr laikam jautrāk! Var redzēt, ka ilgā gaidīšana atstāj iespaidu, bērni (ne tikai mūsējie) sāk jau visādas muļķīgas izdarības, lai īsinātu laiku līdz vēja atnākšanai. Pēc pāris stundām vējš parādās, tomēr šoreiz ne tik spēcīgs un noturīgs kā iepriekšējā dienā, tādēļ katrai flotei tiek iedots tikai 1 starts. Tas gan arī ir pietiekami, lai pirms pēdējās sacensību dienas varētu sadalīt zelta, sudraba, bronzas un smaragda flotēs. Rihards ir iekļuvis zelta flotē, Ansis ar Jūliju – sudraba, bet Elizabete ar Arti ir iekļuvuši bronzas flotē.

Vakarā jāsvin Helovīns. Bērni ir paņēmuši līdzi maskas, jo mēs viņiem teicām, ka tā kā Latvijā vakaros ir mājsēde, diez vai liela apkārt klaiņošana notiks, tomēr Itālijā gan jau būs kādas izklaides, it sevišķi, ņemot vērā sacensību nosaukumu. Šobrīd pašai nāk smiekli par šo pārliecību, jo jahtklubā nekas rīkots netika, bet pilsētiņā apkārtējām mājām ir augsti žogi un konču diedelēšana sanāca vien tuvējos veikalos, tādēļ nebija īpaši ražīga. Es gan nākamajā dienā sapratu, kādēļ sacensības tiek sauktas par Halloween Cup. Jo starts bija paredzēts 8:00 no rīta, kas nozīmē, ka uz ūdens jāiziet jau ap 7:00, tātad jāceļas pirms 6:00 no rīta. Ja kāds būtu ilgāk svinējis Helovīnus, tad skaidrs, ka nākamajā rītā uz starta dotos kā zombijs 😊
Lai sacensības varētu laicīgi beigt, tiesneši izvēlējās startu dot agri no rīta, kamēr vēl pūš Pelers. Tomēr visi burātāji bija tik “uzvilkušies”, ka nevienai starta grupai nevarēja iedot startu ar pirmo un ne pat ar otro, trešo vai ceturto reizi, jo visu laiku bija kopējie falšstarti. Tā nu tiesneši mocījās diezgan ilgi un, piemēram, sudraba un bronzas flotēs starts tika iedots tikai pusvienpadsmitos vai pat tuvāk  vienpadsmitiem. Ja rēķina, ka visu dienu lija lietus un bija samērā vēss, šī sacensību diena īpašu prieku nesagādāja. Vējš pūta ~7 m/s un zelta flotē izdevās iedot 2 startus, kamēr pārējās tikai 1. Tā nu fināla rezultāti: Rihards ieguva 58.vietu kopvērtējumā, Jūlijs – 33. vietu sudraba flotē un 143. kopvērtējumā, Ansis – 76. vietu sudraba flotē un 186. vietu kopvērtējumā, Elizabete – 29. vieta bronzas flotē un 246. vieta kopvērtējumā, bet Artis izcīnīja 85. vietu bronzas flotē un 302. vietu kopvērtējumā 436 burātāju konkurencē.

Mājupceļš sākas slapji, jo lietus, kas sākās no rīta, joprojām turpina līt, tādēļ laivu sakrāmēšana piekabē izliedē itin visus. Lietus mūs pavada cauri Itālijai, Austrijai, kurā to uz brīdi pat nomaina sniegputenis un sākam jau spriest, ka varbūt jāpiestāj kādā slēpošanas trasē. Lietus turpinās arī Vācijā un Polijā. Tā kā ir otrdiena un attālināti atsākušās mācības, daži apzinīgākie laiku izmanto lietderīgi un ir pieslēgušies mācību stundām. Pārējie atrunājas, ka viņiem izlādējušies telefoni, vai nav interneta pieslēguma, tādēļ par skolu domās rītdien.

Mājupceļā vēl paspējam pārrunāt, cik forši tomēr viss sanāca, ka izdevās “iekļūt jau aizslēgtās durvīs” un piereģistrēties sacensībām, jo bērni par to ir tik priecīgi, ka plāno jau nākamās!

Vislielākais paldies  Gatim Graudumam par to, ka piedāvāja Elizabetei un Ansim pievienoties braukšanai, paldies par trenēšanu un padomiem uz ūdens!

 

Foto: Ieva Lībķena un Gatis Graudums